Piezemējāmies bez piedzīvojumiem. “Mēs ar Tamāru staigājam pārī” – ja lidojat kopā, tad arī kontroli labāk iet kopā, lai nevajadzētu amatpersonām divreiz skaidrot vienu un to pašu. Izlaida mūs ātri, bez problēmām.
Pie bagāžas žoga uzreiz ieraudzījām stendu, kur varēja nopirkt e-biļetes uz autobusu līdz Eilatai. Kredītkartes tur neņēma pretī, taču mēs tālredzīgi jau iepriekš Latvijas Bankā bijām samainījuši šekeļus. Biļeti uzreiz pārdeva “turp un atpakaļ”, un, lai gan pabrīdināju, ka atpakaļ būs ne drīz, mūs nomierināja, ka viss būšot kārtībā.
Strādāju kamerai. Īstenībā sajūta, ka tūlīt atstiepšu kājas
Mēs uzreiz iestiepām velosipēdus autobusa bagāžniekā, kamēr tas vēl nebija aizbraucis, un sākām lēnā garā pētīt apkārtni. Apkārtne izklausījās aizdomīgi krievvalodīga: gan meitene, kura mūs pavadīja līdz autobusam, gan tā, kura mūs pie tā sagaidīja, abas runāja krieviski ar labi pazīstamo akcentu. Bet tie bija sīkumi, salīdzinot ar pasažieriem: bezmaksas gide, kas nāca komplektā ar autobusu (un aktīvi nodarbojās ar pašreklāmu, lai atpelnītu savu bezmaksas statusu) savu stāstījumu veda krievu valodā, zinot, ka gaisa kuģis ieradies no Kauņas, un vismaz puse pasažieru pārvalda lielo un vareno.
Gide pavēstīja, ka Eilatā uz ielām stāv brīnumautomāti, kas darbojas pat šabatā: tie rij jebkuras valsts un nomināla banknotes, bet ārā spļauj šekeļus. Tas mums pēc tam pamatīgi noderēja. Cita informācija bija izzinoša, bet ne tik vērtīga: piemēram, ka zviļņi publiskajā pludmalē ir par maksu, un, ja netīšām atlaidīsies, atnāks nodevu iekasētājs un pieprasīs savu tiesu.
50 kilometri pa paugurainu šoseju, kurai vienā pusē – milzīgs žogs uz robežas ar Ēģipti, kas papildus aptīts ar brangiem dzeloņstiepļu rituļiem, un reizēm pat aprīkots ar videokamerām, bet otrā – skati uz Jordānijas kalniem, un mēs esam Eilatā. Mums paskaidro, kad un no kurienes startēs atpakaļceļa autobuss, taču mēs iegaumējam dažādi, kas atpakaļceļā mums sagādās lieku un pilnīgi nevajadzīgu adrenalīnu.
Eilatā pulksten 13-14 dienā pēc mūsu mērauklas ir elles svelme. Man ir temperatūra, lidmašīnā esmu gandrīz negulējis, jo sprands sāp un galvu nevar atgāzt pret sēdekli, un, kad es kādā brīnumainā kārtā salieku velosipēdu un pieliecos to pumpēt, sāk vēl arī briesmīgi sāpēt galva. Riepas milzīgas, un pumpēt vajag ilgi, tāpēc taisu pauzes, lai galvassāpes mazliet norimtu. Ribakovs piedāvā palīdzēt, bet, kamēr vien spēju, turpinu pats.
Ļoti patīkama izskata ietves segums Eilatā
Ap diviem veļuki ir salikti, eju uz veikalu iepretim pakaļ ūdenim. Pavīd doma, ka nebūtu slikti palūgt atstāt velosipēdu kartona kastes veikalā (tās var salocīt), bet spēka tam galīgi vairs nav, tāpēc mēs vienkārši noliekam kastes stūrītī laukumā, lai nerēgojas acīs.
Skaisti
Bet, ja paņem tuvāku rakursu, tad mūsu pūliņu dēļ izskatās nedaudz piegružoti
Saša iesildās
Es vienmēr saku, ka pats grūtākais ir vienkārši nokļūt citā valstī ar velosipēdu. Tālāk jau kaut kā būs, vismaz var arī pie jūras padzīvot, pastaigāt uz pludmali, ja nu galīgi nekas neizdeg. Bet šoreiz visas viesnīcas bija rezervētas, un nekādu noviržu no plāna nevar būt: citādi novilks no manis to izmaksas, un cauri. Arī nav liela bēda, bet šausmīgi tomēr gribas apskatīt Jordāniju, tāpēc mēs sēžamies uz dzelzs zirgiem un ripinām uz robežpunktu.
Mūsu veloceļojums oficiāli sākas.
Robeža nav tālu, kādu desmit kilometru attālumā, vai pat mazāk. Tur mūs sagaida pirmais pārsteigums: izrādās, izraēlieši prasa par izbraukšanu 25 eiro no cilvēka. Neslikti, jāsaka godīgi, bet mesidžs skaidrs: nav ko jums darīt musulmaņu valstī, ja nu vēl jūs tur savervē ISIS, labāk palieciet un mētājieties ar savu naudiņu te pie mums, kur jums tam radīti īsti siltumnīcas apstākļi.
Kas attiecas uz Jordāniju, uzreiz redzams, ka tā ir karaliste: kronis tieši vārtu centrā. Turklāt karogs glīts. Toties caurlaides punktā valda visas trešās pasaules valsts pazīmes: robežsargi dzer kafiju un kūpina štruntīgas, stipras cigaretes tieši darba vietā, turklāt tā, ka smird gluži kā RTU skaitļošanas centrā laikos, kad tur vēl nevaldīja eirokārtība un darbiniekiem drīkstēja smēķēt tieši pie kompjiem. Pēdējie robežsargiem ir netīri pelēkā krāsā no pastāvīgas piesūkšanās ar dūmiem. Uz robežas neviens nesteidzas: lodziņā darbinieka var nebūt vispār, tāpēc mēs ar bariņu arābu izskata cilvēku un dažiem krieviem gaidām minūtes 15.
Procesa gaitā pētām apkārtni un pamanām valūtas maiņas punktu. Kurss noteikti nav izdevīgs, bet blakus esošie krievi uzdod jautājumu, kas liek mums aizdomāties: a ja nu maiņas punkti pilsētā, uz kurieni mēs dodamies, nestrādā līdz vēlam vakaram? Bailēm lielas acis, bet tālredzībai vēl lielākas, tāpēc es ieeju mušu piekakātā šķūnītī un samainu naudas tieši tik, lai pietiktu autobusam līdz Ammānai. Ar izbrīnu atceros, ka vietējā valūta, dinārs, maksā ļoti līdzīgi kā lats, kas ir ārkārtīgi ērti. Un lieta tāda, ka dinārs vienmēr piesaistīts dolāram, un tāpēc auga reizē ar to, kamēr dolārs vērtībā izlīdzinājās ar eiro, bet dinārs – ar latu. Tādi lūk monetārās politikas pigori.
Mēs izejam robežu bez divdesmit minūtēm četros, līdz pilsētai vēl 10 kilometri, bet autobuss Jett Bus Co, uz kuru mums par katru cenu jānokļūst – pulksten četros, un priekšā vēl arī kāpums. Lietas švakas – mēs nospriežam, un kļūdāmies.
Neticamas apstākļu sakritības dēļ drīz vien uz pilsētu mums ir ne tikai uz leju, bet vēl arī vējš pūš mugurā! Tiesa, pa ceļam ir vēl viens caurlaides punkts, kur garlaikoti robežsargi nav pretī papļāpāt, bet mēs no viņiem atkaujamies pāris minūšu laikā. Laiks kūst, bet tālredzība (kur vajag ievilktais treks) dod savus augļus: mēs minam kā traki, cik vien atļauj negulētā nakts un veselība, un ar ātrumu 33 km/h ielidojam autoostā Jett blakus viesnīcai Movenpick.
Es skrienu pie kases, Saša borē šoferim, ko mums no viņa vajag. Klerks pie kases izskatās kā no adatas noņemts: ar nevainojamu angļu valodu, uzvalkā ar kaklasaiti, saprot manu situāciju un saka, lai gaidām: sak, ja veļuki ielīdīs, paņemsim, “es parunāšu ar šoferi”.
Es nervozi sēžu uz patīkama, mīksta krēsla, pētot pasažierus: dažāda vecuma sievietes, bet visas hidžābos, gandrīz parasti Eiropas hipsteri, apbružāti veči un klerki uzvalkos. Mans biļešu klerks aiziet, bet drīz atgriežas: atskrien Ribakovs, ar vienu aci skatās, lai nenozog veļukus un somas, ar otru uz mani, kliedz, lai es ātrāk ņemu biļeti, jo autobuss atiet, un mūsu mantas jau ir tajā!
Mans klerks ir aizņemts, es panikā lūdzu citu, viņi savā starpā visu sabīda, iedod man biļetes, mēs ar Sašku ieskrienam autobusā ar vispasaules veiksmes sajūtu, un tas uzsāk gaitu. Kvests izpildīts, viens no daudziem, daudziem mums priekšā stāvošajiem šajā ceļojumā.